– Kāda bija šī sezona?

– Kā jau katrs gads, arī šis bija izaicinošs un dažādiem pārsteigumiem pilns. Lielākais no tiem bija ļoti sliktā aroniju raža. Bija barga ziema, un lielā staltbriežu blīvuma dēļ tie noēda jaunos ogulāju dzinumus. Aronijas ražo uz otrā gada un vecākiem dzinumiem. Pavasarī krūmiem bija palicis vien koka skelets un tas ļoti atspoguļojās ražā. Iepriekšējos gadus arī bija briežu bojājumi, bet šogad izteikti, salīdzinot ar citiem gadiem. Tāpēc bija vismaz piecas reizes sliktāka raža kā pērn. Labi, ka mums saimniecībā ir dažādas ogas, tādēļ vidēji gads un raža ir normāli. Pamatkultūras ir upenes un aronijas, arī upeņu raža gan šosezon nav pati izcilākā.

– Kas jau ir novākts, kas vēl uz lauka?

– Novāktas ir pilnīgi visas upenes, tikko novācām rabarberus, kurus šopavasar iestādījām, aronijas ir gandrīz novāktas, priekšā vēl cidoniju lasīšana.

– Laika apstākļi šogad bijuši pateicīgi?

– Jā, bet upenēm, piemēram, šoziem viena ļoti laba šķirne nosala, nācās visus dzinumus dzīt no jauna. Kailsala nebija, bet aukstums bija milzīgs. Kaut ko pavasarī paķēra arī salnas, lai arī tās šogad nebija bargas. Mums ir dažādas šķirnes, sākot no pavisam agrām līdz jau ļoti vēlām. Cena ogām šogad gan ir laba, jo Polijā ir sliktas ražas. Līdz ar to gads kopumā, sezona būs pagājusi normāli.

– Kur paliek ražas – eksportā vai te uz vietas?

– Upenes gandrīz visas eksportējam. Cidonijas, aronijas, šogad rabarberi – viss paliek Latvijā. Prieks, ka pašmāju pārstrādātāju jaudas krietni augušas.

– Vai viegli atrast tirgu, kur realizēt izaudzēto?

– Ar ogu audzēšanu, manuprāt, jāsāk no otra gala. Vispirms jāatrod realizācija, jo tas ir grūtākais.

– Upeņu audzētāju kļūst arvien vairāk, vai kādā brīdī neizveidosies pārprodukcija?

– Būs sprādziens noteikti, es tam gatavojos. Latvijā varbūt to tik daudz nejutīsim. Ir ļoti daudzi, kuri iestāda ar domu, ka viss viegli un skaisti izaugs. Tā diemžēl nav. Daudzi gaida 5 tonnas no hektāra, bioloģiski audzējot es savā saimniecībā, cītīgi strādājot, 5 tonnas no hektāra vidēji nekad neesmu ieguvis. Atsevišķi dažos laukos – jā, bet vidēji – noteikti nē. Tas arī ir galvenais, ko jaunajiem vajadzētu ievērot un saprast. Realitāte ir diezgan skarba.

– Kā sāki audzēt ogas?

– Bērnību pavadīju tepat pāri ceļam “Mazzanderos”, kur dzīvoja mani vecvecāki un brālēns. Vectēvam bija naturālā saimniecība, kurā daudz palīdzējām. Ģimnāzijas laikā vajadzēja izlemt, ko darīšu tālāk. Tēvs teica, varbūt pamēģinām audzēt gaļas liellopus. Tā nu aizgāju uz Jelgavu, uz agronomiem. 3. kursā nopirkām pirmās teles un zemi, tai skaitā arī padomju laiku aroniju stādījumus. Gandrīz jau izlēmām lauku pārveidot par mežu, bet aronijas sāka ataugt, parādījās ogas. Universitātes beigu posmā sāku vairāk apgūt tieši ogu audzēšanas specifiku. Sākām pamazām, ar aptuveni 30 ha. Arī gaļas lopu ganāmpulks jau bija paprāvs. Kādā brīdī sapratām, ka pietrūkst platību, gribējās vairāk ogu, arī jaunās šķirnes, lai var jau mehanizēti vākt. Iegādājāmies tehniku, iestādījām arī krūmcidonijas.

– Kāda sākumā bija sadarbība ar tēvu – Gunti Zicmani, vai bija viegli vienoties, pieņemt lēmumus kopā?

– Vēl joprojām katru dienu strīdamies. Kopējais skatījums gan ir vienots un tādēļ arī pieņemt lēmumus ir viegli. Man sākumā bija diezgan trakas idejas, tēvs mani noteikti sazemēja un piebremzēja. Tētis jau no paša sākuma uzticēja vadību man, man tas noteikti būs jāatceras, uzticot saimniecību saviem bērniem.

– Kas ir bijusi viena no svarīgākajām lietām, ko no vecākiem esi iemācījies?

– Pacietību. Mans tēvs ir ļoti pacietīgs. Ja kaut kas nesanāk, noliec galvu un turpini. Lauksaimniecība, īpaši augļu un ogu audzēšana, tā ir milzīga disciplīna. Un gaidīšana. Paiet ilgs laiks no pirmās lauka aršanas līdz reālai ražai.

– Vai būtu izdevies visu iemācīties pašam, bez iegūtās agronoma izglītības?

– Jā, noteikti. Daudzas lietas saproti un iemācies tikai darot. Tajā laikā universitātē uzsvars bija vairāk uz graudkopību un lopkopību.

– Ko darīt sliktajos gados?

– Uzskatu, ka noteikti vajag diversificēties. Vai manā gadījumā audzēt četras kultūras. Cidonijas, piemēram, ir devušas ražu katru gadu. Ar tām gan ir problēmas ar novākšanu un realizāciju, bet raža ir bijusi katru gadu.

– Vai esi domājis par pašpārstrādi?

– Nē. Varbūt nākotnē, kooperatīva līmenī, bet pats nez vai tuvākajā laikā.

– Varbūt jāsāk stādi pašam ataudzēt un tirgot?

– Nē, nē. Nav tam laika un es arī labprātāk koncentrējos uz produkcijas un stādījumu kvalitāti.

– Cik ļoti ej līdzi tehnoloģijām, jaunajām šķirnēm, nozares jaunumiem?

– Tā ir milzīga galvas lauzīšana, tieši par šķirnēm. Visu laiku klausies, kas kuram un kur ir sanācis. Es gan neesmu vēl atradis to vienu labāko šķirni. Mums ir vismaz 10 šķirnes, no ļoti agrām līdz ļoti vēlām. Lai ogas nogatavojas pakāpeniski. Ir bijis tā, ka vienā gadā šķirne noražo tik slikti, ka esmu jau gatavs krūmus art ārā, bet nākamajā gadā tā pati šķirne ražo labāk par visām citām. Tas atkarīgs no laika apstākļiem, mitruma, slimību izplatības konkrētajā gadā. Mēs kā bioloģiskie diezgan maz ko varam izdarīt ar sēņu slimībām. Šobrīd diezgan aktīvi pētu arī integrēto audzēšanu. Bioloģiskā audzēšana, manuprāt, tāpat kā graudkopībā, ir ļoti nenovērtēta un esmu diezgan tuvu, lai lemtu par pāriešanu uz integrēto. Cenas atšķirība ogām ir minimāla, bet ražās apjoms var atšķirties ļoti. Protams, šeit atkal ir jautājums par to, kas būs tajā brīdī, kad būs pārprodukcija, jo tā būs.

– Šogad, vācot briežu apgrauztās aronijas, nav tā, ka sirds sāp un nolaižas rokas?

– Protams, ir sāpīgi. Es sevi mierinu, ka tā ir dabas nodeva. Varētu būvēt sētu, bet pēc supergaršīgiem stādiem briedis pārlēks pāri arī tai.

– Cik viegli Līgatnes pusē tikt pie zemes?

– Ļoti grūti. Ļoti. Pagājušajā gadā izdevās piepirkt gabalu klāt, jo iepriekšējā zemes īpašniece redzēja, cik labi sakopjam laukus, un izlēma mums uzticēties un pārdot. Tas noteikti dos iespēju attīstīties un arī zeme palika vietējiem.

– Kad nav aktīvā ogu sezona, vai ir laiks nodoties kādiem hobijiem, atpūtai?

– Kopā ar sievu un trīs dēliem ikdiena paiet diezgan ātri. Šobrīd būvējam māju, pirms tam remontējām stalli. Sev, protams, ir maz laika un paliek arvien mazāk. Man tuvs ir motokross, rudeņos īpaši. Cenšos arī sportot, piekopt aktīvu dzīvesveidu.

– Vai ir bijušas kādas lielas kļūdas?

– Kārtīgi nesagatavota augsne, varbūt sasteigta stādīšana. Pēc tam stādiem, kuri iestādīti plēsumā, ir ļoti grūti, ja ne neiespējami, piedzīt tos, kuri iestādīti jau labi sagatavotā zemē. Tā noteikti ir liela kļūda, ko vajadzētu arī jaunajiem ievērot – nesteigties. Bet nē, lielas kļūdas neesmu pieļāvis. Piedzīvojumi gan ir bijuši visādi. Atvedām pirmās teles ar vaļējo piekabi, droši vien vēl padomijas ražojumu. Šķūni pielāgojām kā novietni, uzsitām sētiņu. No rīta nākam, no 8 telēm tikai 2 vai 3 uz vietas. Telītes gar šosejas malu pārgājušas pāri Līgatnes upei un gravai, dodas atpakaļ uz mājām. Zvanīju piekabes īpašniekam, lai brauc vēlreiz pakaļ. Vedām vēlreiz mājās un uzsitām kārtīgāku sētu. Dažreiz domāju, varbūt nevajadzēja sākt ar liellopiem, kaut gan, ja būtu vairāk zemes, noteikti būtu lopiņus atstājis. Lai ir savi kūtsmēsli, mēslojums. Šajos gados esmu arī sapratis, ka ne visas platības ir piemērotas krūmiem. Citreiz ir tā, ka viena lauka ietvaros vienā galā krūms aug griezdamies, otrā neaug vispār. Ja augsne nav piemērota tam, ko gribi stādīt vai audzēt, tad varbūt labāk nemaz nevajag.

– Vai, zinot to, kā gājis, būtu vēlreiz aizgājis uz lauksaimniekiem?

– Noteikti nenožēloju, citur vienmēr zāle šķiet zaļāka. Ir paveicies, ka šis darbs ir sezonāls – pirmās dienas uz kombaina ir burvīgas. Pēc tam vēlāk jau kakls sāp un nevari galvu pagriezt. Vai, arot pavasarī, process ir tik mierīgs, labi vari padomāt. Ziemā atkal kopjam laukmalas. Visu laiku esmu nodarbināts, kopumā noteikti nevaru sūdzēties.

– Vai bērniem novēlētu tālāk nodarboties ar lauksaimniecību?

– Jā. Vismaz es ceru, ka kāds gribēs. Tas ir mans uzdevums radīt vidi, lai kādam gribētos pārņemt saimniecību. Ir daudzi, kuri negrib, lai bērni pārņem. Manuprāt, tas atkarīgs no tā, kādu tu visu atstāj, ja viss ir sakārtots, normāls bizness, tad noteikti jā. Puikas vēl mazi, bet palīgos jau patīk nākt.

– Kura ir visgaršīgākā oga?

– Man mīļāka noteikti ir aronija. Bet garšīgākā – avene.